Ījaba 19:23-27
Kapu svētkos mēs tiekam aicināti domāt un runāt par tādiem jēdzieniem kā nāve, iznīcība, nemirstība un mūžība. Kapu svētkus ir iespējams svinēt tikai te uz zemes. Garīgajā pasaulē – mūžībā nāves nav. Eņģeļi nepazīst nāvi, un arī atpestītie ticīgie, kurus Dievs ir atzinis par debesu godības cienīgiem, mūžībā vairs nav pakļauti ciešanām, bēdām,slimībām un nāvei. Turpretī te ,virs zemes, nāve ir vislielākā majestāte, kuras priekšā visi cilvēki ir spiesti locīt savas galvas. Tie kuri atdusās kapsētās bija tādi paši cilvēki kā mēs, kā tu un es, un viņiem tāpat bija savi darbi un pienākumi, prieki un bēdas. Vai kāds no mums grib mirt? Kad Jēzus kristus pieņēma mūsu miesu un asinis un mūsu miesā dzīvoja virs zemes, arī Viņš negribēja mirt. Mēs neesam radīti nāvei. Dievs mūs ir radījis dzīvībai. Cilvēkam tāpēc negribas mirt, ka viņš apzinās vai vismaz zemapziņā nojauš, ka ir radīts mūžīgai dzīvošanai. Ja tu dzīvosi ciešā sadraudzībā ar to Kungu, ja tu no sirds ticībā, cerībā un mīlestībā kalposi Dievam un cilvēkiem, tad reiz mūžībā Pestītājs tev teiks: “Nāc šurp, tu godīgais un uzticīgais kalps, tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, Es tevi iecelšu pār daudzumu, ieej sava Kunga priekā.” Ja cilvēks dzīvo bez Dieva un bez Kristus, un arī uz mūžības sliekšņa stāvot nepiesauc ticībā to Kungu, tad tādam cilvēkam ir grūti mirt, jo tam nav mūžīgās dzīves cerības. Kapu svētkos mēs esam noskumuši par tiem mūsu mīļajiem, kuri vairs nav mūsu vidū. Bet ja varam no sirds apliecināt: “Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs”, tad mūsu skumjas un sāpes tiek pārvērstas priekā, jo mums ir cerība, ka mūsu mīļos aizgājušos tuviniekus un draugus atkal satiksim mūžībā.
