„Ja, Dievs tavu dzīvi nenokoriģēs,
pats ar savu spēku nekur netiksi”-
K. Ozoliņš
10.oktobrī 1924. gadā Gulbenes rajonā Gelauskas ciemā kalpu Maigas un Kārļa Ozoliņu ģimenē piedzima dēls Kārlis. Kad ģimene zaudēja tēvu, Kārlis mācījās otrajā klasē, māsiņai Neldai -7, bet brālīšiem, Oskaram – 5, Jānim -3 gadiņi. Bērnība paiet grūtos apstākļos, mammai jāuzaudzina četri mazi bērniņi, bet, neskatoties uz visām grūtībām, Kārlis 1938.gadā pabeidza Jaunpiebalgas draudzes skolu. Skolas naudu nopelnīja,
vācot un pārdodot sēnes, ogas. Ģimene nolēma, ka mācības jāturpina, jo Kārlim padevās valodas, interesēja it kā divas nesavienojamas lietas- māksla un tehnika. Iestājas Daugavpils Dzelzceļu tehnikumā, kuru nepabeidza.
Mammas aiziešana aizsaulē 1940. gadā ietekmēja mācības, nācās rūpēties par ģimeni. Kārlis septiņpadsmit gadu vecumā sāka strādāt uz Daugavpils dzelzceļa par mašīnista palīgu, vēlāk par lokomotīves vadītāja palīgu. Darbs bija smags, jo toreiz lokomotīves darbināja ar akmeņoglēm un tās vajadzēja šķipelēt kurtuvēs. No Liepājas līdz Jelgavai vajadzēja pārcilāt 4-5 tonnas ogļu. 1944. gadā Kārli iesauca vācu armijā, nonāca prettanku vienībā Ļeņingradā, 16.divīzijā par šoferi. Astoņus mēnešus sabija pirmajās līnijās, guva ievainojumu galvā no netālu sprāgušas granātas. Tika saņemts gūstā, notiesāts un nosūtīs darba nometnē uz diviem gadiem, no kurienes kopā ar citiem notiesātiem izdevās izbēgt. Slapstoties pa mežiem, atgriezās Latvijā, citi biedri aizgāja Lubānas mežos pie partizāniem, bet Kārlis devās tālāk uz savu dzimto pusi Jaunpiebalgu. Padomju vara nosūta uz filtrācijas nometni, kur strādāja par autoatslēdznieku. Pēc atbrīvošanas 1947.gadā Kārlis Ozoliņš kopā ar draugu atbrauca uz Liepāju, sāka strādāt „Sarkanajā metalurgā” kā vecākais kurinātājs Martencehā. Dzīvojot Liepājā, iepazinies ar savu nākamo sievu Antoniju Stalidzāni, laulībā piedzima dēls Viktors. Jaunā ģimene dzīvoja Liepājā Ūdens ielā un saistība ar reliģiju nebija nekāda, pat uz baznīcu negāja. Piedzīvojis to, ko sauc par atdzimšanu,
Mācītājs Kārlis Ozoliņš saka: „Vienkārši. Vienu brīdi sapratu, ka pasaulē nav nekā svarīgāka par Dievu.
Kādu rītu aizgāju pēc ūdens (tad vēl uz ielu stūriem bija pumpis, kur ielas iedzīvotāji ņēma ūdeni), un man kā migla nokrita no acīm. Es taču neko neesmu darījis dvēselei.” (Kurzemes Vārds 02.10.2001.)
Strādājot metalurgā, 50.gadu beigās iestājās LELB Teoloģijas kursos un ar 1959.gadu sāka kalpot Grobiņas iecirknī kā evaņģēlists. 1969.gadā arhibīskaps emeritus Gustavs Tūrs ordinēja Kārli Ozoliņu palīgmācītāja pakāpē, bet 1975. gadā tika piešķirta mācītāja pakāpe.Jūrmalciema Nācaretes draudzē K. Ozoliņš sāka kalpot kā evaņģēlists no 1966.g. – 1969.g., bet no 1969. – 1973.gadam kā palīgmācītājs. Ar 1973.gadu Jūrmalciema Nācaretes draudzē sāka kalpot evaņģēlists Ilmārs Krieviņš, bet K. Ozoliņu pārcēla kalpot citās Grobiņas iecirkņa draudzēs. Diemžēl 1980.gadā K. Ozoliņam nācās pavadīt Mūžībā sievu Antoniju. Pēc sievas zaudēšanas prieku sagādāja dēla Viktora ģimene un mazbērni. Sarkanajā Metalurgā” nostrādāja 38 gadus, līdz aiziešanai pensijā (1983.g.).1995.gadā pēc vairāku gadu pārtraukuma atsāka kalpošanu Jūrmalciema Nācaretes draudzē, kurā kalpoja līdz aiziešanai Mūžībā. Ar šo gadu, mēs varam uzskatīt mācītāju par savējo, jo par savu dzīves vietu viņš izvēlējās Jūrmalciemu, apprecoties otrreiz ar jūrmalciemnieci Martu. Otrajā laulībā nodzīvoja 20gadus. Mācītājs Jūrmalciema draudzē kalpoja 15 gadus, savā sirsnībā visus uzrunājot: „Mani mīļie!”
Mācītāja otrā mīlestība bija māksla- gleznošana. Kaut arī nebija speciālās izglītības, Kārlis Ozoliņš gleznoja. Viņa gleznas var skatīt Jūrmalciema Nācaretes un Liepājas Brāļu baznīcās, kā arī daudzu
cilvēku privātkolekcijās.
Brāļu draudzes mācītājs Raivo Bitenieks raksta. „Gleznoja (kāds varbūt pavīpsnā). Jā, gleznoja sev un savam Dievam par prieku.Protams, arī tiem, kuri spēj uz mirkli atsacīties no hiperprofesionālā mākslinieka skata un saredzēt dzīvas dvēseles atspulgu. Kas zina? Varbūt tik īpatnējus, tik neatdarināmus, ka pēc kāda laika kāds vienkārši izsauksies- „Vienkārši ģeniāli!”. Bet arī tad, ja neizsauksies. Kāda tam nozīme. Ģēniji patīk cilvēkiem, Dievam, ir citi kritēriji.”
(Kurzemes vārds 8.10.2004.) K.Ozoliņa kundze Marta gleznu izstādē Liepājas ev. lut. Brāļu draudzē 2004.g.
Mācītājs, būdams sirmā vecumā, ik svētdienu, ziema vai vasara, lietus vai sniegs, no savām mājām Jūrmalciemā ar motociklu brauca uz Liepāju pie savām draudzēm.Vienmēr smaidošais, optimisma pilnais mācītājs, kurš savu
kalpošanu veica, nešķirojot – bagātas vai nabagas, lielas vai mazas draudzes. Kalpojis Apriķu, Sakaslejas, Pāvilostas, Saraiķu, Vērgales, Ziemupes, Mātru, Pērkones – Skatres, Nīcas, Dunikas, Nīgrandes,Liepājas Sv. Annas, Liepājas
Brāļu un Jūrmalciema draudzēs.
Mūžības slieksni mācītājs Kārlis Ozoliņš pārkāpa 2004.gada 7. februārī, guldīts Jūrmalciema Dzimtenes kapsētā.
Izmantotie avoti:
Kurzemes vārds 08.10.2004. Raivo
Bitenieks, „Klusā daba… ar motociklu”.
Kurzemes vārds 02.10.2001. Līvija Leine, „Katrs pats izvēlas kalnu, kurā kāpt”
Baznīcas gada grāmata 2005.
Kārlis Ozoliņš, biogrāfija 1984.g.
