Johans Langius
(1615.-?)
Mācītājs,
latviešu- vācu vārdnīcas autors
Johans Langius kalpojis kā mācītājs Nīcas, Bārtas, un Kandavas baznīcās. Sarakstījis latviešu- vācu valodas vārdnīcu 1685.gadā.
Nelielu ieskatu par Johanu Langiusu darbības gadiem sniedz Dr. phil. J. Zevers kuram 1923. gada pavasarī Heidelbergas universitātes bibliotēkā izdevās atrast kādu 17. gadsimta rokrakstu, kura saturs ir latviešu-vācu vārdnīca un latviešu gramatika.
(Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1924.g. Nr.-9 )-
Dr. phil. J. Zevers:
„Rokraksta autors ir Nīcas un Bārtas (Nieder- Bartau un Ober- Bartau ) mācītājs Johannes Langius. Atrastajam rokrakstam ir ļoti liela nozīme valodas un kultūras vēstures ziņā. Pēc profesora J. Endzelīna domām rokraksta vārdnīcai ir lielāka zinātniska vērtība nekā pirms 12 gadiem Upsalas universitātes bibliotēkā atrastam katoļu katķismam no 1585. gada. Tādēļ domāju, ka nebūs veltīgi sniegt par manuskripta autoru biogrāfiskas ziņas, cik viņu man bija iespējams ievākt.
Uz manu lūgumu agrākais Kurzemes bruņniecības arhīva direktors Oskars Stāvenhāgens skatīja visas vecākās Liepājas 17. gadsimta baznīcas grāmatas, kuras tagad atrodas Rostokā. Vecākās no minētām grāmatām iesākās ar 1652. gada 28. septembri.
1653.- 1656. gada dievgaldnieku sarakstos ir četras reizes sastopams „Herr Joachimus Langius und Hausfrau.” – tas nozīmē, ka dievgaldu apmeklējis Joahims Langius un mājsaimniece. Tad saraksti no 1657. gada lieldienām līdz 1659. gada 28. septembrim ir pārtraukti mēra un mācītāja maiņas dēļ, bet 1660. gada mirušo sarakstā ir minēts: „den 4. Januarii Sehligen Langii Witwe., ka 4.janvārī miris atraitnis Langij” . Bez šī ieraksts Liepājas vecākās 17. gadsimta baznīcas grāmatās nav nekāds cits Langius minēts, un tādēļ pieņemam, ka šis Joahims Langius varētu būt atrastā rokraksta autora tēvs.
Johans Langius ir dzimis Liepājā, kuru viņš vārdnīcas 70. lapaspusē apzīmē par savu dzimtenes pilsētu: „Leepa, eine Linde. Daher wird genannt meine Geburtstadt Leepaja (Libau), weil daselbst vor Zeiten viele Linden gestanden.”.
Johans Langius ir dzimis 1615. gadā. (Pēc „Kallmeyer und Otto. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands. Zweite Auflage” nr- 501 (Agrākās Kurzemes konsistorijas arhīvs, mazā brūnas ādas sējuma foliants ar uzrakstu- „Libau, Bartau, Rucau”). Šis gada skaitlis sakrīt ar piezīmēm, kuras atrodam Langiusa vārdnīcas priekšvārda beigās: „ministerii mei anno 48, aetatis vēro 70″ (mana amata 48., bet mana mūža 70. gadā). No šīm piezīmēm redzam, ka Jahans Langius ir stājies savā amatā 22 gadu vecumā, un par viņa amata sākumu mums sniedz ziņas 1638. gada 9./19. februāra vizitācijas protokols.
- gada 22. oktobrī Johans Langius ir imatrikulēts Karalauču universitātē, pie kam viņš kā nepieaudzis ir ticis atbrīvots no zvēresta un tikai roku sniedzot apsolījis būt paklausīgs.
- gada 20. jūnijā viņš tiek atkal uzņemts par studentu Karalauču augstskolā, un viņam ir jānodod zvērests, tas norāda, ka minētā gadā Langius jau ir pieaudzis. Cik ilgi viņš ir bijis Karalauču universitātē, nav zināms.
Pēc tam Langius bija par mājas skolotāju Krūtē pie Indriķa Butlera, bet jau 1638. gadā viņš bija pie sava sievas tēva Gotharda Grāviusa, Nīcas un Bārtas mācītāja, par palīgu. No 1638. gada 9.-19. februāra vizitācijas protokola ir redzams, ka Langius par sava amata izpildīšanu ir dabūjis no baznīcas naudas 6 gulžus (naudas vienība) un no zemniekiem labību, kuru viņi labprātīgi devuši.
Liekas, ka viņš ir vairāk apkalpojis Nīcas draudzi, jo tikpat 1644. gada Pāvila Einhorna Kurzemes mācītāju sarakstā („Einhorn, P. Verzeichnis aller Kurlāndischen Prediger vom Jahre 1644″), kā ari 1648. gada mācītāju sarakstā („Predigerverzeichnis vom Jahre 1648″) _ Langius tiek minēts par Nīcas, bet Gothards Grāvius par Bārtas mācītāju.
- gadā Langius tika iecelts nomirušā mācītāja Brēzemeistera vietā par Kandavas latviešu mācītāju, bet jau 1657. gada 30. aprīlī viņš atkal pieņēma palīgmācītāja vietu Nīcā. 1661. gadā Grāvius kā arī Langius vēl amatā.
Pēc 1661. gada 14. un 16. septembra vizitācijas protokoliem ir redzams, ka starp Nīcas un Bārtas mācītājiem no vienas puses un muižniekiem no otras puses bija izcēlusies ķilda. Langius sūdzas, ka nedabūjot savu pienācīgo algu par amata izpildīšanu. Muižnieki turpretim sūdzas par to, ka Langius pēc sprediķa nenoskaitot priekšā rakstīto lūgšanu, kādu lietojot visā Kurzemē, bet nolasot kādu citu. 1667. gadā Grāvius liela vecuma dēļ — viņam tad bija 85 gadi — nevarēja vairs izpildīt savus amata pienākumus Grāvius un Langius bija viņa palīgs. 1681. gadā 25. februārī Rucavas un Sventājas baznīcas inventāra sarakstā ir atzīmēta palīgmācītāja Valentīna Benichija ievešana amatā 1678. gada 15. maijā, kur svinībās ir piedalījies Langius („mit zuziehung des Ehrwūrdigen, Andāchtigen undt Wolgelahrten Herrn Johannis Langii Pastoris in Niederbartau”) , sal. Tetsch, Cari Ludvv. Curlāndische Kirchen-Geschichte III, 320.
Pēdīgi Langius ir vēl minēts 1684. gadā pie baznīcas lādes atvēršanas. Kad viņš ir miris, nav konkrēti zināms. Kā Tēčs 1769. gadā savā Kurzemes baznīcas vēsturē (Tetsch, C. L. Curlāndische Kirchen-Geschichte III, 302) norāda, Langius kā sirms vīrs vēl strādājis savā draudzē („der, dem Bericht nach, auch als ein eisgrauer Mann an dieser Gemeine gearbeitet”) . Domājams, ka viņš savu amatu ir pildījis, līdz viņa darba turpinātājs, Maģistrs Juris Krūgers stājies amatā. Uzskata, ka 1690. gadā Krūgers stājies savā mācītajā amatā Nīcā un Bārtā, kir atzīmēts Kalmeiera un Otto „Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands”. 2. Aufl. 481.
Tā tad Johans Langius ir miris starp 1686. un 1690. gadu. Ka no augšminētā dzīves gājuma ir redzams, tad Johans Langius ir dzimis Latvijā, un tādēļ latviešu valodu viņš būs jau pratis no bērnības, viņš jau agri ir sācis interesējies par latviešu valodu, ir redzams no sekojoša latīņu valodā sarakstītā pateicības raksta, kuru Langius piesūtījis Mancelim, kad pēdējais bija sarakstījis savu ievērojamo sprediķu grāmatu, kura tika iespiesta 1654. gadā.
Kad Langius ir strādājis pie savas latviešu — vācu vārdnīcas, ir apmēram noteicams. Vārdnīcas ievadā Langius raksta, ka viņš savu darbu darot pēc Dieva, sava augstākā valdnieka („unserm hochsten Patrono”) pavēles un veltījot viņu Dievam. Pie tam viņš arī aizrāda uz saviem nelabvēļiem, kuri viņam darījuši daudz nepatikšanu, tā ka viņš jau gribējis savu iesākto darbu pārtraukt. Tikai superintendants Nikolaus Franks (Franck) esot aizrādījis, ka viņš nedrīkstot savu mantu aprakt zeme, jo kā tad varēšot Dievam atbildēt.
Ja zinām, ka Franks jau 1657. gadā ir miris (sal. Tetsch, Cari Ludvv. Curlāndische Kirchengeschichte I, 217) , tad jādomā, ka jau līdz 1657. gadam Langius būs labu daļu no sava ievāktā materiāla sakopojis. Viņa iesāktais darbs, kā no augšminētā hronoloģiskā aizrādījuma ir redzams, tika beigts 1685. gadā.
Vēl ir jāpiemin, ka Johannes Langius bez latviešu-vācu vārdnīcas un latviešu gramatikas ir vēl sarakstījis latviešu „Vademecumu”, bet nav zināms vai šis darbs ir kaut kur saglabājies.”
Attēls no „ Latvju rakstniecības portrejas”, Alberts Prande 1926.gads
