Braže (Brasche) Gustavs Zigismunds
(1802.-1883.)
Valodnieks, Latviešu grāmatniecības veicinātājs, mācītājs Nīca un Bārtā no
(1826.-1870.)
Gustavs Vilhelms Zigmunds Braže (Brasche; arī Braše), mācītāja Kristiana Vilhelma dēls, dzimis 1802.gada 28.oktobrī, pēc Gregora kalendāra 9.novembrī Īvandes pagastā, Edzes mācītājmuižā. Pirmo izglītību guvis pie tēva, no 1820. – 1822.gadam studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē. Pēc tam strādājis par mājskolotāju Vecaucē.
No 1826.gada bijis kā adjutants pie sava tēva Nīcā un Bārtā, tā paša gada 7.jūnijā viņu ordinēja, introdukcēja superintendants Rithers. Slimības dēļ uz gadu (1831.-1832.) bija jāpieņem vikāra Kristifa Johana Fuksa palīdzība.
No 1868.-1870.gadam Gustavs Vilhelms Zigmunds Bražes adjutants bija viņa dēls Henrijs Pauls. Amatu mācītājs atstāja 1870.gadā, pārcēlās uz dzīvi Liepājā un nodarbojās ar rakstniecību.
1847.gadā viņš saņēma mācītāja zelta krustu, bet 1872. gadā – IV klases Vladimirs ordeni
Bija precējies ar Kuldīgas mācītāja Villera meitu Albertīni, kas mirusi 1881.gada 19.augustā Liepājā .(Th. Kallmeyer. Die evandelischen….1910.)
Mācītājs Gustavs Braže daudz darīja vietējo cilvēku izglītošanā. 1832. gadā viņš pats skolotāja darbam sagatavoja zemnieku Skaru, uzticēja viņam ķestera pienākumus un ķestera mājā, kas atradās netālu no baznīcas, iekārtoja pirmo skolu Nīcā. Līdzīgi Gustavs Braže rīkojās arī savā otrajā draudzē Bārtā, kur ķestera un reizē skolotāja darbam izvēlējās un sagatavoja Juri Bergmani. Kad savu darbu uzsāka Irlavas skolotāju seminārs, tur mācīties devās Skaras un Bergmaņa dēli. 1857. gadā pēc skolotāju semināra beigšanas, Nīcas skolā sāka strādāt Aleksis Skara. Viņš Nīcā par skolotāju nostrādāja līdz 1922. gadam un pēc diviem gadiem, 86 gadu vecumā aizgāja mūžības ceļā.
Tautas izglītošanā nozīmīgs bija Gustava Bražes devums kā literātam. Labi prazdams latviešu valodu (pats viņš bija vācietis), viņš sarakstīja vairākas grāmatas latviešu izglītības sekmēšanai:
“Īsa rēķināšanas mācība” (1835.g.),
“Kā Palejas Jānis savu būšanu kopis” Arāju ļaudīm par priekšzīmi sarakstīta. (1844.g.),
“Īsa pamācīšana latviešiem, kas savu valodu labāki grib pārzīt” (1857.g.),
“Priekšzīmju krājums rakstītājiem” (1859.g.),
pirmā latviešu ģeometrijas grāmata “Mērīšanas mācība klaušu skolām”(1862.g.).
Gustava Bražes publikācijas tolaik bijušas lasāmas dažādos izdevumos vācu valodā par latviešu valodas un rakstniecības jautājumiem. Viņš interesējies arī par mūsu novada vēsturi. Šajā sakarībā kādā no savām publikācijām 1858. gadā Braže rakstīja:
“Nu ir līdz 300 gadu, kamēr markgrafs Albrekts Grobiņas pils apriņķī iecēlis kādu kungu vārdā Funku, lai apriņķī pārmeklē baznīcas būšanu, un kur vajadzīgs, labāk iegroza. ”
Šī pārraudzītāja rakstos atrodam par mūsu Nīcas un Bārtas draudzi šādas ziņas: “Nīca ir pie košas upes, ko par Bārtavu sauc. Šai draudzē esmu iecēlis par mācītāju citkārtēju Grobiņas mācītāju Fridrihu Buchneru tādā kārtā, ka viņam 2 svētdienas būs būt Nīcas baznīcā un trešo Bārtas, ja diži ūdeņi un lietus to lietu nepārgroza. Līdz Ziemassvētkiem Grobiņas pilskungam (fogtam) būs mācītājam ierīkot mājas vietu un gādāt iztikšanu.”
Pamatojoties uz Funka ziņojumu, Gustavs Braže 1858. gadā secināja, ka pirms 300 gadiem Nīcā vēl tāda pastāvīga draudze ar regulāriem dievkalpojumiem nav bijusi. Savas darbības laikā Braže sev uzticētajās Nīcas un Bārtas draudzēs rūpējās par vietējo zemnieku izglītošanu.
Tikai pašā mūža nogalē Gustavam Bražem radās nesaprašanās ar latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem, kas arvien biežāk sāka paust savus uzskatus, kuri ne vienmēr saskanēja ar vācu tautības mācītāja uzskatiem, jo viņš aizstāvēja baltvāciešu tradīcijas.
Mācītāja un literāta Gustava Bražes mūžs noslēdzās 1883. gadā Liepājā. (Reinis Treigūts, muzeja speciālists, Nīcas vēstis 1998.g.)
