( 03.03.1904.- 13.06.1943.)
Mācītājs, skolotājs
Dzimis 1904. gada 3.martā Zvārdes pagasta „Dūzēnos”, kā septītais bērns zemnieka Indriķa un Karolīnes Šēnbergu desmit bērnu ģimenē. Augustam bija pieci brāļi un četras māsas. Visa ģimene piederēja pie Zvārdes draudzes, bērni tāpat kā tēvs, Indriķis, kristīti un iesvētīti Vec-Zvardes baznīcā, kurā „Dūzēnu” saimnieks Indriķis bijis draudzes vecākais un pērminderis. Visi bērni beiguši pagasta skolu, skolas laikā atklājušies muzikāli apdāvināti.
Vienīgais no kuplās Šenbergu bērnu saimes Augusts sūtīts augstās skolās Rīgā- studējis teoloģiju Latvijas universitātē. Tēva griba bijusi, ka „Dūzēnu ” īpašnieks ir dēls Augusts, bet māsa Līna ar vīru Rūdi Birkānu skaitījušies rentnieki, kuri apsaimniekojuši laukus , kopuši ēkas un devuši tēvam un mātei mūža maizi. Kāds tam pamatojums to neviens no bērniem nekad nav skaļi paudis.
Kuplā Šenbergu ģimene – Augusts ceturtais otrajā rindā no kreisās
Būdams ne tikai mācītājs, bet arī „Dūzēnu” saimnieks, zemnieks, bijis Zemnieku savienības biedrs no 1922.-1923. Gadam, bet no 1933.1934.gadam pakļauts obligātajai karaklausībai, tā gadu dienēja Latvijas armijā, Bruņoto vilcienu pulkā, iegūstot kaprāļa pakāpi.
1932.gada 30. janvārī precējies ar Mildu Lauciņš dzimušu 1907.gadā. Ģimenē 1935.gadā pasaulē nāk pirmdzimtais dēls Andrejs, ģimenei dzīvojot Nīcā 1938. gadā piedzima otrs dēls–Mārtiņš.
Augusts Šenbergs teoloģijas studijas beidzis 1936. gada 18.decembrī. Ordinēts par mācītāju 1937. gada 31. janvārī.
Zvārdes baznīcā jauno mācītāju Augustu Šenbergu, jeb ļaužu valodā saukto Dūzēnu Augustu dzirdēja 1937.gada maijā, rīta dievkalpojumā teicot svētrunu, bet pēc tam Zvārdes skolā izlaiduma svinībās. Kur uzrunāja klātesošos zvārdeniekus, sakot paldies par šeit pavadītajiem gaismas un gudrības, bērnības bezrūpības gadiem, kas bijušajam absolventam iegūlušies uz mūžu atmiņā.
Kopš 1937.gada kalpojis Nīcas, Jūrmalciema Nācaretes, Muitnieku draudzēs, bet oficiālā ievešana mācītāja amatā Nīcas baznīcā notika Debesbraukšanas dienā- 1938.gada 26. maijā.
Darba apstākļi Nīcā nebija viegli. Kopš 1560.gada tur bija divas baznīcas- viena Bārtā, otra Nīcā. Laikā pirms pirmā pasaules kara katrā draudzē bija ap 10000 draudzes locekļu. Mācītājs pamīšus turēja dievkalpojumus, katru otro svētdienu. Latvijas neatkarības gados draudzes sadalīja, bet mācītājs palika viens. Ap 1935. gadu, kad ilggadējais mācītājs, prāvests Gustavs Špērs aizgāja atpūtā Baznīcas Virsvalde skubināja pieņemt katrai draudzei savu mācītāju.
Mācītājam Šēnbergam nācās ar tām tikt galā ar 4000 Nīcas un 3000 Bārtas draudzes locekļiem. Nīcas baznīcai bija divas fileālbaznīciņas Jūrmalciema Nācaretes un Muitnieku. Bārta 1938.gadā vienojās ar Krūtes draudzi par kopēju mācītāju.
Svētdienas rīts nr.24 12.06. 1938
„Nīcas draudzē, pēc ilggadīgā mācītāja prāvesta Spēra aiziešanas pensijā, sava mācītāja nebija. Apmēram pirms pusgadā draudze ievēlēja mācītāju Augustu Šēnbergu kura svinīga ievešana amatā notika Debesbraukšanas dienā. Visai Nīcai tā kija liela svētku diena. No rīta vēl turpināja līt auglīgais lietus, bet tas neatturēja nīceniekus no piedalīšanās svētkos. Pateicībā un priekā par silto lietus veldzi, kas tik nepieciešama bija Nīcas sausajiem tīrumiem, pa visiem ceļiem un tekām plūda uz baznīcu dievlūdzēji, un kad sakas dievkalpojums, bija pārpildīti visi dievnama soli, ejas un balkoni. Griestu lukturos silti iemirdzējās sveces, smaržoja svaigie bērzi, ieskanējās baznīcas zvani un mācītāji devas gājienā uz baznīcu.
Ceļā krita jaunatnes kaisītie ziedi. Pie ieejas bīskapu apsveica Nīcas draudzes priekšnieks J. Aļis. No ieejas līdz altārim špalerās stāvēja tautas tērpos ģērbtās Nīcas tautu meitas. Jauno mācītāju amatā ieveda arhibīskaps prot. Dr. T. Grīnbergs, asistējot Grobiņas iecirkņa prāvestam Dr. V. Sanderam un doc. Dr. A. Freijam. Svinībās piedalījās Durbes māc. T. Āviks, Gramzdas māc. H. Biezais, Cīravas māc. A. Ernstsons, Rucavas māc, R. Kamols, Grobiņas māc. Kr. Valters un māc, V. Dūnis no Rīgas. Jaunajam mācītājam līdz ar pārējiem dievgaldniekiem Grobiņas māc. Kr. Valters pasniedza svēto vakarēdienu. Sprediķoja doc. Dr. A. Freija. Dievkalpojumu kuplināja vairāki vietējie dziedātāju kori, vietējais Otaņķu grupas aizsargu orķestris, ērģelnieks J. Turss un K. Rozenkergs ar solo dziesmām.
Pēc dievkalpojuma sekoja kopējs azaids Nīcas valsts pamatskolā, kur jauno draudzes ganu apsveica Nīcas pag. vecākais J. Bumbulis un citi. Daudzajiem apsveikumiem savus novēlējumus un padomu šķiroties pievienoja arī arhibīskaps prof. Dr. T. Grūnbergs. Draudzes dāmu komitejas pārstāves ar komitejas priekšnieci Aizpura kundzi arhibīskapam, prāvestam un jaunajam mācītājām aplika tautiskos Nīcas skāterus. „
Iestājies aizsargos, kā mācītājs bijis 15.Liepājas aizsargu pulkā bataljonā, aktīvi piedalījies Nīcas sabiedriskajā dzīvē, vadījis Zemnieku svētku dievkalpojumus.
Ārēji būdams nosvērts un mierīgs, 35gadīgais mācītājs bija enerģijas, spēka un darboties gribas pilns. Līdztekus mācītāja amatam sāk strādāt par ticības mācības skolotāju Nīcas valsts pamatskolā.
Krievu ienākšana Latvijā 1940.gada vasarā, Šenbergu ģimenes dzīvi un tās parasto ritmu paralizēja, pagastā bija cita pagasta vadība. Baznīcā dievkalpojumi notika, bet mācītājs Šenbergs vairakkārt ticis izsaukts un pratināts čekā Liepājā(par to liecina šodien arhīvā atrodama ģimenes piederīgiem lasāma lieta.).
1941.gada 14.jūnijā izveda mācītāju Augustu Šēnbergu ar sievu Mildu, dēliņiem- trīsgadīgo Mārtiņu un sešgadīgo Andreju. Ģimene jau ceļa tika izšķirta Augustu aizveda uz Vjatlagu, bet sievu ar dēliņiem uz Krasnojarskas apgabala Pirovskas rajonu.
Kā stāstījuši piederīgie dzimtas saietā „ lepnā spītā mācītājs atvadījies no Nīcas. Dzīves vietā „Mācītājmājā”, bruņotu krievu zaldātu un čekistu izbrīnīto skatienu pavadīts uzģērbis melno talāru, uzlicis amata zīmi (krustu ķēdē)un līdz ar visu ģimeni pielūdzis Dievu.”
Miris 1942.g.13.jūnijā, cēlonis: enterokolīts. Kāds pazīstamais atsūtījis ziņu, ka Šēnbergs Vjatlaga 7.lēģerī noturējis dievkalpojumu 1941.gada 25. decembrī. Viens no čekas iereidņiem 1942.gadā 8.februārī pieprasījis speciālo tiesu (Osoboje Sovešanije), sodīt ar augstāko soda mēru. Tikai priekšlaicīga nāve Šēnbergu paglābusi no nošaušanas.
Kad sāka organizēti kārtot latviešu bērnu atgriešanos dzimtenē 1946.gada20.augustā vilciena vagonā bijuši abi Šenbergu dēli, Milda Šenberga palikusi viena kopā ar likteņbiedreni Annu Antmani no Nīcas kurai arī divi bērni atradās vagonā kurš devās uz Latviju- divpadsmit gadus vecā Ilga un astoņus gadus vecais Ilgvars. Milda bēgusi 15.augustā 1947.gadā, ģimene piedzīvo otrreizēju izsūtīšanu 20. decembrī 1948.gadā. Arī šoreiz ģimene pa etapu un pārsūtījuma cietumiem nonākusi Krasnojarskas apgabalā, tikai citā Dologostrovskajas rajonā. Šēnberga sieva ar dēliem atgriezušās 1957.gadā, ar sabojātu veselību, divdesmit gadus slimojusi, mirusi 1982. gada, dēls Mārtiņš mirst traģiskā nāvē 1961.gadā, Andrejs izveidoja ģimeni un dzīvo Rīgā.
Dzimta vairakkārt rīkojusi dzimtas satikšanos kur dalījušies atmiņas un pieminējuši visus dzimtas aizgājušos. Kopā nākuši 21.07.2001., 02.08.2003., 08.07.2004.
Šodien par Nīcā mīlēto un cienīto mācītāju Augustu Šenbergu liecina fotogrāfijas un līdzcilvēku atmiņas.
Atmiņu stāsti
1941.gadā izsūtīja manu tēvu Jāni, mammu Maigu un brālīti Gunāru, jo tēvs bija 15. Liepājas aizsargu pulka 6.rotas komandieris. Izsūtīja arī mammas brāļa ģimeni- Sileniekus. Kā stāstīja mamma, tad vīrus nošķīra no ģimenēm un aizveda uz Vjatlaga nometnēm, bet sievietes ar bērniem uz Sibīriju Dolgo-most ciemā, Dolod – mostovkas rajonā, Krasnojarskas novadā. Tikai retais izdzīvoja un atgriezās pie savām ģimenēm. Tur mira arī Jānis Bumbulis, mamma pēc kāda laika sāka dzīvot kopā ar izsūtīto armēni. Piedzimu es. Mani kristīja mācītāja
Šēnberga sieva, kura kopā ar dēliem arī dzīvoja turpat kur mana mamma.
Andris Bumbulis
Atmiņas par Nīcas mācītāju Augustu Šēnbergu un viņa ģimeni
1941.gadā, kad notika izvešana man bija 13gadi. Izvešanā bija iesaistīts mana tēva svainis. Mūsu ģimene dzīvoja Otaņķu Banažu galā „Pudzēnu” mājās. Vecākiem piederēja 50 h. liels lauks, kurā krievi gribējuši ierīkot lidlauku. Līdz ar to mājās nav bijis droši, ģimenei piedāvāts pārcelties. No piedāvātām vietām, Virgas pagasta un Mācītājmuižas, vecāki izvēlējās Nīcas mācītāj muižu. Nodzīvojām tur divus gadus, pēc tam atgriezāmies atpakaļ savās mājās. Mūsu ģimene arī bijusi izvedamo saraksts, bet tēva svainis palīdzējis, ierakstījis kaut kādos papīros, ka esam komunisti un dzīvojot pie mācītāja.
Mūsu ģimene, tēvs Ansis, māte Ģeda un četras meitas dzīvojām mājas dienvidu galā, otrā ziemeļgalā mācītājs Šēnbergs ar sievu un diviem puisīšiem, Vilni un Gunti (dēliem bija divi vārdi- Mārtiņš Vilis un Andrejs Guntis). Puikām bija ļoti jauks spēļu lācītis. Mēs bērni kopā spēlējāmies, bijām sadraudzējušies. 15.jūnija rītā, kā parasti skrēju pie saviem draugiem spēlēties, bet viņu dzīvoklī viss bija sapostīts, samētāts. Izskatījās tā, ka kaut ko būtu meklējuši. Man kā bērnam interesēja, kur palicis rotaļu lācītis, ar kuru tik bieži spēlējāmies. Meklēju pa visām istabām un atradu, lācītis gulēja iesviests papīrgrozā. Man bija tik ļoti žēl, un es paņēmu glabāt, ja nu mani draugi atgriezīsies, un lācītis būs pazudis. Draugi neatgriezās, lācītis arī pazuda kara gados.
Mūsu ģimene, kad atnāca vācu karaspēks atgriezās mājās, savos „Pudzēnos””
Mirdza Pabērza dzimusi Auza
Gita Vanaga (Nīcas senlietu krātuves vadītāja)
Izmantotie materiāli: E.Ķiploks „Taisnības dēļ vajātie”
Zvārdes novadpētnieces Dzidras Lāces apkopotie materiāli – „Zvārdenieka Augusta Šenberga likteņstāsts” 2016.gads
Fotogrāfijas no Nīcas senlietu krātuves
