- Kā atgūt sirdsmieru pēc tuva cilvēka aiziešanas? Ja esi zaudējis kādu tuvinieku, tad esi izjutis, cik sāpīga ir mīļo cilvēku zaudēšanas pieredze. Arī Jēzum šīs izjūtas nebija svešas, kad Viņš sēroja par sava tuvā drauga Lācara nāvi. Izraudāt un izsērot zaudējumu ir saprotami un dabiski, bet nevienam zaudējumam nav jāiestrēgst asaru fāzē. Ja aizgājušais tuvinieks ir miris ticībā uz Kristu, tad mums ir dots apsolījums satikties Mūžībā un patiesībā esam atšķirti relatīvi īsu laiku. Mūs mierina apziņa, ka aizgājušais tuvinieks ir neizteicamā svētlaimē Kristus tuvumā, kur vairs nav ne sāpju, ne asaru. Mūžībā no mums aizgājušie mīļie priecīgi satiek pārējos ģimenes locekļus, kas aizgājuši iepriekš. Dziedināšanas procesa ietvaros mēs varam atcerēties visu labo un priecāties par to, ka šīs zemes dzīvē bijām kopā. Mierinoši var būt darīt lietas, kas īpaši patika mūsu mīļajiem, tādējādi turpinot viņu devumu un ieguldījumu mūsu dzīvēs. Ir svētīgi godināt to piemiņu, kuri ar savu dzīvi ir nesuši godu un slavu Dievam.
- Ko Bībele saka par klīnisko nāvi? Ar klīnisko nāvi mēs saprotam stāvokli, kad tā dvēsele un gars vēl ir cilvēkā, bet ļoti tuvu ir robeža, lai atstātu fizisko ķermeni, piemēram, komas stāvoklis. Šī fenomena pētīšanai veltītas neskaitāmas mediķu, psihologu, psihiatru publikācijas, dzīvē atgriezto cilvēku liecības u.tml. Nav izslēgts, ka šādā stāvoklī esošam cilvēkam Dievs var atklāt kādu garīgu realitāti, bet ar šo parādību skaidrošanu jābūt piesardzīgiem un tie jāizvērtē Bībeles gaismā. Iespējams, ka šīs vīzijas ir radušās smadzeņu bojājumu rezultātā, bet ir saņemts pietiekoši daudz liecību, ka klīniskās nāves pieredzes pārdzīvojums bijis tik spēcīgs, ka pēc šī notikuma cilvēks kļūst par patiesu un dedzīgu Kristus sekotāju. Īsā atbilde būtu tāda, ka Bībelē mēs neatrodam ne tiešu apstiprinājumu, ne arī noliegumu šādai pieredzei.
- Kā pārvarēt bailes no nāves? Pat visdrosmīgākajiem kristiešiem var uzmākties šaubas un bailes, ja nāve ir tuvu klāt pienākusi. Mēs esam radīti ar dabisku pretestību nāvei, jo sākotnēji nāve nebija Dieva radītās pasaules sastāvdaļa. Nāves ienākšana pasaulē bija Dieva atbilde grēkā kritušajam cilvēkam. Savā ziņā nāve pat ir Dieva žēlastības žests, lai mēs laiku grēkā kritušajā pasaulē nepavadītu bezgalīgi. Mūsu fiziskā ķermeņa trauslums un pēkšņas nāves iespējamība ir skarbs atgādinājums par to, ka nāves brīdis ir ārpus mūsu kontroles šajā pasaulē. Lielā mērā bailes no nāves ir saistītas ar nezināmo, jo nāves slieksni mēs pārkāpjam vieni. Vēstulē korintiešiem minēts, ka pēc nāves būsim kopā ar mūsu Kungu jaunā, apskaidrotā miesā. Cik mierinoša doma! Arī bailes no kontroles zaudēšanas pār savu eksistenci mūsdienu modernajam cilvēkam rada nedrošību un diskomfortu. Ja cilvēks savā dzīvē paļāvies tikai uz saviem spēkiem, tad doma par nāvi ir tiešām biedējoša, bet ja zinām, ka pēcgalā būsim kopā ar mūsu Pestītāju, tad pat visnegaidītākajā brīdī nāve mūs nepārsteigs nesagatavotus. Veselā saprāta ietvaros mēs varam veikt praktiskus priekšdarbus, kas var mazināt satraukumu un neziņu par gaidāmo – varam sakārtot nepieciešamos dokumentus, nodrošināt pārējo ģimenes locekļu aprūpi, neatstāt neatrisinātus attiecību samezglojumus vai atrisināt citus būtiskus jautājumus, lai tas nebūtu par nastu palicējiem.
- Vai kristietim vajadzētu priecāties par tāda cilvēka aiziešanu, kurš darījis daudz ļauna? Kristiešu domas šajā jautājumā ļoti dalās, bet Dieva Vārds vēsta, ka Dievs nepriecājas par ļaundara nāvi. Ecehiēla 18:23 teikts, ka Dievs vēlas, lai ļaunais atgriežas no sava ceļa un tiktu izglābts, bet ja tas tā nenotiek, tad Dievs zina, ka šī cilvēka liktenis ir mūžīgā pazušana. Elle ir tik briesmīga vieta, ka mums nevajadzētu priecāties par to, ka kādam tur jādodas. Otra svarīga Rakstu vieta ir Salamana pamācībās 11:10, kur teikts, ka zeme priecājas, kad ļaunie iet bojā. Ir atšķirība starp ļaundaru fizisko un garīgo bojāeju, jo viņu fiziska bojāeja daudziem cilvēkiem tiešām var atvieglot dzīvi un atjaunot taisnīgumu. Ja ar militāriem līdzekļiem tiek sodīti ļaundari, kas veikuši smagus noziegumus, mēs varam priecāties par to, ka ir izbeigtas ciešanas, kuras viņu noziegumu dēļ nodarītas citiem. Tādējādi pasaule kļūst par labāku vietu, ja ļaunums tiek uzvarēts. Bet jāatceras, ka mums nav jāpriecājas par šo cilvēku mūžības likteni, kas ir uguns jūra.
- Vai aizlūgumi par mirušajiem var mainīt viņu likteni Mūžībā? Lūgšanas par mirušajiem mēs Bībelē neatrodam. Realitāte ir tāda, ka nāves brīdī cilvēka liktenis tiek apstiprināts Mūžībai – vai nu viņš ir izglābts ticībā Kristum un atrodas debesīs, kur piedzīvo prieku Dieva klātbūtnē, vai arī viņš ir mokās ellē. Stāsts par bagāto vīru un ubagu Lācaru sniedz mums šīs patiesības spilgtu ilustrāciju. Jēzus skaidri izmantoja šo stāstu, lai mācītu, ka pēc nāves netaisnīgie tiek uz visiem laikiem šķirti no Dieva, ka viņi atceras savu evaņģēlija noraidīšanu, ka viņi ir mokās un ka viņu stāvokli nevar labot (Lūkas ev.16:19-31). Bieži vien cilvēki, kuri zaudējuši mīļoto, tiek mudināti lūgties par aizsaulē aizgājušajiem un viņu ģimenēm. Protams, mums ir jālūdz par tiem, kas sēro, bet ne par mirušajiem. Nevienam nekad nevajadzētu ticēt, ka pēc viņa nāves kāds var lūgt par viņu, tādējādi radot kādu labvēlīgu iznākumu. Bībele māca, ka cilvēka mūžīgo stāvokli nosaka mūsu rīcība mūsu dzīves laikā uz zemes. “Dvēsele, kas grēko, ir tā, kas mirs. . . . Taisnīgā taisnība tiks viņam pieskaitīta, un ļaunā ļaunums tiks atmaksāts viņam.” (Ecēhiēla 18:20). Vēstule Ebrejiem mums saka: “Tāpat kā cilvēkam ir lemts vienreiz mirt un pēc tam stāties tiesā” (Ebrejiem 9:27). Ja dažkārt jūtam, ka ir bezcerīgi lūgt par dzīvajiem, kuri nepārtraukti grēko, nemeklējot Dieva piedošanu, kā gan lūgšana par jau mirušajiem var nākt par labu viņiem? Katram no mums ir tikai viena dzīve, un mēs esam atbildīgi par to, kā mēs dzīvojam šo dzīvi. Kad dzīve ir beigusies, vairs nav jāizdara izvēle; mums neatliek nekas cits kā stāties pretī spriedumam. Citu lūgšanas var paust viņu vēlmes, taču tās nemainīs iznākumu. Laiks lūgt par cilvēku ir, kamēr viņš vai viņa dzīvo, un joprojām pastāv iespēja mainīt viņa sirdi, attieksmi un uzvedību (Romiešiem 2:3-Tomēr mēs atrodam lūgšanas par mirušajiem praksi, kas notiek citās konfesijās. Piemēram, Romas katoļu mācība ļauj lūgties gan mirušajiem, gan viņu vārdā. Bet pat katoļu autoritātes atzīst, ka sešdesmit sešās kanonisko Rakstu grāmatās nav skaidras pilnvaras lūgšanām par mirušajiem. Tā vietā vēršas pie apokrifiem (2. Makabijiem 12:45), baznīcas tradīcijām, Tridentas koncila dekrēta utt., lai aizstāvētu šo praksi. Bībele māca, ka tie, kas ir padevušies Glābēja gribai (Ebrejiem 5:8-9), pēc nāves tieši un nekavējoties nonāk Tā Kunga priekšā (Lūkas 23:43; Filipiešiem 1:23; 2. Korintiešiem 5:6, 8). ). Kāda tad viņiem vajadzīga cilvēku lūgšana uz zemes? Nāve ir galīga, un pēc tam neatrodam pamatojumu Rakstos, ka lūgšana nelīdzēs cilvēkam, ja viņš dzīvē ir Kristu noraidījis.
- Kāda nozīme ir sveču aizdegšanai mirušo piemiņai? Praksei aizdegt sveces mirušajiem var būt un var nebūt reliģiskas nozīmes. Dažreiz pēc traģēdijas cilvēki atstāj aizdegtas sveces cilvēka nāves vietā vai baznīcā. Šādā izpratnē sveces ir dzīves īsuma simbols vai dzīvo apņemšanās padarīt gaišāku tumšo pasauli. Šādiem nolūkiem iedegt sveces nav nekas slikts. Sveču aizdegšana saistībā ar lūgšanām par mirušajiem protestantu konfesiju izpratnē nav pamatota Bībelē. Uzskats, ka sveces paātrina mūsu lūgšanu ceļu uz debesīm, padara mūsu lūgšanas spēcīgākas vai iedarbīgākas vai kaut ko pievieno mūsu lūgšanām, ir māņticīga. Lūgšana ir saruna ar mūsu debesu Tēvu — dialogs starp divām dzīvām, apzinātām, atsaucīgām būtnēm, kurām ir viens un tas pats Gars. Neviena svece nevar uzlabot šīs attiecības. Svece pati par sevi, protams, nav slikta. Aizdegta svece var sniegt skaistumu un simbolizēt mūsu liecību pasaulē. Tomēr sveces ir nedzīvi priekšmeti, kuriem nav spēka, spēka vai mistisku vai pārdabisku spēju. Sveces neietekmēs to, kā Dievs atbild uz lūgšanu, un tās noteikti nepalīdzēs mainīt mirušā cilvēka dvēseles stāvokli Mūžībā. Sveču aizdegšana par mirušajiem, lai palīdzētu mirušajiem nokļūt labākā vietā, nav no Bībeles. Ir dabiski, ka ir vēlme lūgt sāpju, ciešanu un zaudējumu brīžos par tuviniekiem un draugiem, taču lūgšanai par mirušo dvēselēm nav nekādas vērtības. Tā vietā jākoncentrējas uz sērojošiem aizgājēja draugiem un ģimenes locekļiem, kuriem mēs piedāvājam līdzjūtību un praktisku palīdzību, taustāmos veidos parādot Kristus mīlestību.
- Vai mirušie redz/dzird to, kas notiek dzīvo pasaulē? Ideja, ka cilvēki skatās no debesīm, lai redzētu, ko mēs darām, ir izplatīta populārajā kultūrā. Taču, lai arī mums patiktu doma, ka mūs vēro mūsu aizgājušie tuvinieki, tas nav tas, ko māca Bībele. Saskaņā ar Rakstiem, mirušie vairs nav līdzdalīgi norisēs, kas saistās ar zemes dzīvi, jo viņi atrodas citā dimensijā. Daži cilvēki norāda uz bagātā vīra pieminēšanu par saviem brāļiem Lūkas ev. 16:28 kā pierādījumu tam, ka aizgājušās dvēseles var redzēt notikumus uz zemes. Tomēr fragmentā nav teikts, ka bagātais vīrs varētu redzēt savus brāļus vai zinātu par viņu darbību; drīzāk viņš atcerējās, ka viņam ir brāļi, un viņš zināja, ka tie ir neticīgie. Cilvēki debesīs, visticamāk, ir aizņemti ar citām lietām, piemēram, Dieva pielūgšanu un debesu godības baudīšanu, kas sagatavota Kristus sekotājiem.
- Vai jāievēro 40 dienu klusuma periods pēc cilvēka aiziešanas? Šo praksi pārsvarā ievēro katoļu un pareizticīgo konfesijās, kas atsaucas uz četrdesmit dienu periodu, ko Kristus pēc savas augšāmcelšanās vēl pavadīja zemes dzīvē. Četrdesmit dienu sērošanas periods Bībelē minēts arī citviet un nav nekas slikts, ja to ievērojam. Ir saņemtas liecības, ka dažkārt šajā periodā aizgājēja tuvinieki saņem nepārprotamas zīmes, ka cilvēks ir pilnīgi atraisījies no šīs pasaules, bet tas var arī nenotikt, tāpēc Dievs no mums neprasa pārāk liela koncentrēšanās uz šo laiku, ja vien tas nav nepieciešams mūsu pašu dvēseļu dziedināšanai.
- Ko Bībele saka par mirušo dvēseļu mielošanu, pielabināšanu? Jebkāda veida kontaktēšanās ar mirušajiem kristietībā ir strikti aizliegta. Latviešu dievturības tradīcijas būtiska sastāvdaļa ir veļu mielošana, to labvēlības iegūšana – no šādām darbībām katram ticīgam cilvēkam ir jāturas pa gabalu, jo apzināti vai neapzināti šādā veidā tiek atvērtas durvis dēmonu pasaulei. Nereti šie mēģinājumi beidzas ar nevēlamu mirušo radīšanos sapņos, neizskaidrojamām parādībām mājās u. tml. Kad situācija nonākusi strupceļā, nereti tiek lūgta garīdznieku palīdzība,tādēļ šajā jautājumā Dieva Vārds saka skaidru NĒ jebkādai saziņas formai, kas skar un traucē mirušo pasauli.
- Kā pašam būt gatavam savai nāves stundai? Ja esam šajā pasaulē ienākuši, tad agrāk vai vēlāk no tās mums būs jāatstājas un šī doma var mūs satraukt vai biedēt. Tas ir dabiski, jo Bībelē nāve ir nosaukta par mūsu ienaidnieku, bet Kristus šo ienaidnieku ir uzvarējis ar savu augšāmcelšanos. Daudziem cilvēkiem bailes no nāves rada neskaidrība par savu likteni Mūžībā – ja dzīves laikā esam noraidījuši, atstūmuši Kristus pestīšanas dāvanu, pēc nāves mūs sagaida taisnīga tiesa un mūžīga atšķirtība no Dieva. Ikvienam cilvēkam jābūt skaidrībai par savu likteni Mūžības kontekstā – ja tās mums nav, tad tā pa īstam nemaz nevaram dzīvot, jo bažas par savu garīgo stāvokli pēc nāves var to aizēnot šīs zemes dzīvi. Rakstos ir apsolīts, ka pēc nāves visus Kristum uzticīgos ļaudis sagaida mūžīgā svētlaime, prieks un godība. Ir maldīgi mierināt sevi ar domu, ka ar mūsu fiziskās miesas miršanu cilvēka eksistence ir beigusies, jo dvēsele ir tā, kura turpina dzīvot mūžīgi.
Posted on Aktualitātes
