Mateja ev. 16:24-28
Dieva Dēls Jēzus Kristus runāja ar Saviem mācekļiem par to ,ka Viņam būs daudz jācieš. Vēl pirms maza brīža Jēzus bija jautājis mācekļiem: “Ko jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Sīmanis Pēteris savā un pāŗējo mācekļu vārdā atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Mācekļiem bija laba griba un atvērtas sirdis, tāpēc Dievs viņiem varēja atklāt pilnu patiesību par Savu Dēlu. Bet mācekļi tajā brīdī vēl nespēja saprast un pieņemt, ka Jēzum ir jācieš un jāmirst moku pilnā nāvē. Pēteris pat apsauca Jēzu: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Kur izpaužas nevis Dieva griba, bet cilvēcīgā griba, tur arvien cenšas piebiedroties sātans. Tā tas notika arī šajā gadījumā. Jēzus tajā brīdī sajuta sātana pieskārienu, kas vēlējās novērst Jēzu prom no tā ceļa, ko Dievs Tēvs tam lika iet.
Kad Kristus bija pateicis, ka Viņam būs jācieš, Viņš tūlīt pēc tam skaidri saka mācekļiem, ka arī viņiem būs jācieš grūtības. Pestītājs apliecina, ka garīgais ceļš nav nekāda izklaide. Jau Savā Kalna sprediķī Viņš saka, ka šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību. Pēc sava cilvēcīgā prāta mēs parasti cenšamies izvairīties no ciešanām un grūtībām, un tas arī būtu dabiski. Jēzus arī nekur nesaka, ka ticīgiem cilvēkiem vajadzētu bezmaz vai tīšām un apzināti meklēt ciešanas un grūtības. Jēzus bija paklausīgs Savam Tēvam līdz pat krusta nāvei. Mums kā vājiem un nepilnīgiem cilvēkiem vajag savu nepilnīgo dabu aizliegt un sekot Jēzum kā savam Paraugam. Pestītājs mūs pazīst un saprot. Viņš zin, ka esam vāji. Bet ja esam vienoti ar Pestītāju, tad Viņa spēks mūsos ienāk un darbojas. Kad esam atvērti sava Pestītāja priekšā, tad varam piedzīvot, ka Viņš mūs piepilda ar Sevi, ar Savu gaismu, mieru un mīlestību. Centīsimies būt dedzīgi Kristus sekotāji, lai mums gan šajā dzīvē, gan mūžībā ir daļa pie Viņa dzīvības.
