Pēt. 4:10,11
Svētki, ko šodien svinam, mūs vispirms mudina pateikties lielajam Dievam, kura rokās ir visas lietas, un kurš pēc sava prāta vada cilvēku un tautu ceļus. Gan cilvēku, gan veselu tautu dzīvē ir brīži un pat veseli laika periodi, kad liekas, ka Dievs Savu žēlastību ir atrāvis, un tad nāk nevis svētība uz svētību, bet sodība uz sodību. Tā arī mums jāuzlūko neatkarīgo Latvijas valsti – kā Dieva mīlestības dāvanu, kā Viņa labvēlības izpausmi cilvēkiem un tautai, kas šeit dzīvo. Kad 1918. g. tapa Latvijas valsts, daudziem tas likās kā utopija, tomēr Dievs teica Savu vārdu, un valsts ne tikai nodibinājās, bet vēlāk arī attīstījās un plauka. Par daudz ko, kas ir noticis, mēs varam teikt: “Tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs!”
Viens no mūsu kalpošanas veidiem ir lūgšana. Ja ticīgie ļaudis labāk saprastu, cik lūgšanai ir liels spēks un svētība, tad visi Dieva bērni lūgtu daudz vairāk un dedzīgāk. Ja gribam, lai Dieva svētība izlietos mūsu ģimenēs, draudzēs, tautā un valstī, visvajadzīgākais, kas mums ir jādara, ir lūgšana. Bet lūgšanai ir jāiet roku rokā ar darbu. Dievs neprasa, lai mēs kaut ko darītu pāri savām spējām un arī mums tas nav jāprasa vienam no otra. Bet tas, ko Dievs un cilvēki no mums gaida, ir ,lai mēs savus pienākumus veiktu pēc iespējas labāk katrs savu spēju un dotību robežās. Un domājot plašākā skatījumā par visu Kristus Baznīcu, par tautu un valsti – ja šis kalpošanas un mīlestības gars cilvēkos būs un vairosies, ja viens nesīs otra nastas, nevis otram tās uzliks, ja viens otram palīdzēs, nevis gremdēs, tad plaukt, ziedēt un zelt varēs gan Baznīca, gan tauta. Dievs cilvēkiem ir uzticējis dažādas dāvanas, gan tālu spīdošas, gan mazāk ievērotas. Viņš vērtē ikvienu darbu un dāvanu pēc uzticības un apzinības, ar ko šo dāvanu izlietojam un darbu daram. Kalposim viens otram un Dievam ar to, ko Dievs mums ir devis, lai arī caur mums svētība var nākt mūsu ģimenē, draudzē, tautā, liksim savai gaismai spīdēt ļaužu priekšā un tā godināsim savu Debesu Tēvu.
Mācītājs Arvīds Bobinskis