Ebrejiem 11:1-16
Svēto Rakstu tekstam, ko šodien pārdomājam, ir ļoti svarīgs atgādinājums – bez ticības nevar Dievam patikt. Mēs, cilvēki, visi savā ziņā esam zem šī apziņas diktāta – patikt citiem. Ticīgam cilvēkam prioritāte ir – nevis patikt citiem cilvēkiem, bet gan patikt Dievam. Nevis piederība kādai konfesijai un draudzei te ir izšķiroša, bet gan ticība. Lai varētu ticēt tā, kā tas Dievam labi patīk, cilvēkam vispirms pie Dieva ir jānāk, jāatgriežas. Un tomēr jāsaka, ka nav gluži tā, ka visi, kuri apliecina Dieva esamību, arī patiešām tic tā, kā tas Dievam labi patīk. Tāpēc ir pilnīgi vietā jautājums – vai tu tici nevis kaut kādam paša izdomātam Dieviņam vai dievībai, bet gan dzīvajam un patiesajam Dievam, kuru mums atklāj Bībele?
Īsta ticība nav šķirama no lūgšanas. Lūgšana ir pamatā visām lietām Dieva valstībā. Domājot par Reformāciju, ko šodien atceramies, ir jāsaka – ja Mārtiņš Luters būtu tikai teorētiski darbojies, tad tur nekas nebūtu iznācis. Būt uz ceļiem Dieva priekšā – tas ir veids, kā izcīnīt daudzas garīgas uzvaras. Tāpēc centīsimies arī mēs ikviens arvien no jauna atklāt lūgšanas lielo vērtību un svētību. Tomēr ne vienmēr lūgšanas uzvara nāk viegli. Ir gadījumi, kad Dievs mūsu lūgšanas uzklausa uzreiz, bet citreiz ir vajadzīgas ilgas un smagas lūgšanu cīņas. Ticība ir arī cieši saistīta ar liecību. Luters bija vīrs, kurš citu priekšā droši apliecināja savu ticību un savu Dievu. Pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ir ļoti vajadzīga kristīgās draudzes un katra kristieša vārdu un darbu liecība par Kristu. Mācība par to, ka cilvēks Dieva priekšā tiek taisnots no žēlastības, ticībā uz Jēzu Kristu, ir visas Reformācijas teoloģijas stūrakmens. Katrs patiess un nopietns kristietis tiecas kļūt svētāks un pilnīgāks, un reizē arī apzinās, ka viņš vēl nebūt nav sasniedzis to svētuma un garīgās pilnības pakāpi, kādā Dievs viņu vēlas redzēt. Jo skaidrāks būs mūsu ticības skats uz Jēzu, jo sekmīgāks un svētīgāks būs mūsu garīgais ceļš.Vienīgi Viņam lai gods!
Mācītājs Arvīds Bobinskis
