Nosaukums advents cēlies no latīņu valodas vārda adventus, kas nozīmē atnākšana un ar to saprot Kristus dzimšanas svētku gaidīšanu.
Baznīcas tradīcijā adventa krāsa ir violetā, kas simbolizē grēku nožēlu.
Adventa laiks dalās divās daļās – pirmās divas nedēļas veltītas Kristus otrās atnākšanas tēmai, bet pēdējās Kristus dzimšanas svētku piemiņai.
Jau 4. gadsimtā 40 dienu periods pirms Zvaigznes dienas bija paredzēts, lai sagatavotos kristībām.
Lai gan veikalos un radio stacijās ilgi pirms Ziemassvētkiem jau skandina populāras svētku melodijas,kristīgā pasaule tās sāk skandēt tikai Svētvakarā. Adventa laikam ir tādas populāras dziesmas kā “Ak nāc, Imanuēl!” , “Ciānas meita” u.c.
Sākotnēji adventu svinēja piecas nedēļas,bet pāvests Gregorijs VII (1073.-1085.) to koriģēja uz četrām nedēļām.
Pirmie adventes kalendāri, kādus zinām mūsdienās, parādījās Vācijā 20.gadsimta sākumā. Tie bija roku darbs, kas noformēts ar reliģiskiem motīviem katrā kalendāra lodziņā.
Adventa sveču nozīme ir šāda: pirmā-cerība, otrā-miers,trešā-mīlestība,ceturtā-prieks.
Skandināvu valstīs ir populāra tradīcija adventa kalendāra tēmu translēt televīzijas vai radio formātā.Tie pārsvarā paredzēti bērnu auditorijai.
Adventa vainaga veidošanas ideja aizsākās Vācijā, 19. gadsimtā. To uzsāka mācītājs J. H. Viherns, lai bērniem ticības mācības stundās uzskatāmi parādītu dienu skaitīšanu līdz Ziemassvētkiem.
